Zemenītes sniegā

(Honsju salas pasaka)

Tas atgadījās sensenos laikos.
Kādā ciemā dzīvoja atraitne un viņai bija divas meitas: vecākā, vārdā Tijē - pameita, un jaunākā, vārdā Hana - īstā meita.
Īstā meita staigāja, greznās drēbēs tērpusies, bet pameita - skrandās un lupatās. Īsto meitu māte visādi lutināja, bet pameitu iekaustīja un lika tai strādāt visus smagākos darbus. Pameita gan ūdeni nesa un veļu mazgāja, gan gan ēst vārīja, gan vērpa, gan šuva un lāpīja.
 Turpretī, īstā meita bija laiska un slinka. Ne viņa gribēja aust, ne vērpt, toties ar saldumiem mieloties - to gan.
Kādu dienu pamāte sanāca naidā ar kaimiņu sievu. Tā viņai uzbļāva:
- Ko tu mani izrīko? Labāk būtu savu meitu pamācījusi strādāt. Pavei, cik slinka un gražīga! Pienāks laiks - pameitai jās precinieki, bet šo neviens neņems. Tava meita, iekams pirkstiņu pakustinās, trīs reizes apdomās un tik un tā neko nedarīs!
Pamāte savu pameitu nemīlēja, bet pēc šādiem kaimiņu sievas vārdiem sāka to tik stipri neieredzēt, ka sadomāja no pasaules izdzīvot.
Pienāca barga ziema.
Pameita pagalmā strādā, bet pamāte un Hana istabā pie pavarda sildās.
Reiz Hanu no karstuma pārņēma gurdenums, un viņa saka:
- Ai, cik man karsti! Kā tagadiņ derētu ko aukstu un garšīgu iebaudīt!
- Vai negribi sniegu pasūkāt?
- Sniegs nav gards. Es gribu kaut ko aukstu un garšīgu! Hana brīdi padomāja, tad pēkšņi sasita plaukstas un iesaucās:
- Gribu zemenes! Gribu sārtas, gatavas zemenes!
Hana bija stūrgalvīga. Ja ko sagribēja, tad gādā tik rokā!
Viņa sāka skaļi pinkšķēt:
- Māt, es gribu zemenes! Gribu zemenes!
- Tijē, vadzi, Tijē, nāc šurpu! - pamāte pasauca pameitu.
Tijē tobrīd mazgāja pagalmā veļu. Izdzirdusi pamāti saucam, viņa pameta darbu un steidzās uz istabu, slapjās rokas priekšautā slaucīdama.
Pamāte viņai pavēlēja:
- Vadzi, sliņķe, žigli aizej uz mežu un salasi tur pilnu grozu sārtu zemenīšu. Ja nesalasīsi, mājās nerādies, saprati?
- Bet māmiņ, vai tad ziemas vidū mežā ir zemenītes?
- Ir vai nav, kāda man daļa? Tikai atceries vienu: ja pārnāksi tukšām rokām, iekšā nelaidīšu.
Pamāte izgrūda pameitu aiz sliekšņa un cieši jo cieši aizbultēja durvis. Tijē brītiņu pastāvēja pagalmā, tad ņēma groziņu un gāja uz kalniem.
Ziemā zemenītes neaug. Bet ko lai dara: Tijē neuzdrīkstas pamātei nepakalusīt.
Kalnos valda dziļš klusums. Sniegs krīt lielām pikām. Visapkārt stāv priedes kā balti milži.
Tijē sniegā meklē zemenītes, bet pie sevis domā: "Skaidrs, ka pamāte mani atsūtīja šurp, lai es nomirtu. Es nekad sniegā neatradīšu nevienas ogas. Pati šepat uz vietas nosalšu."
Meitene gauži ieraudas velkas uz priekšu, neredzot zem kājām takas. Te klupdama krizdama uzrāpjas kalnā, te velšus noveļas lejā. Pēdīgi nogurusi un nosalusi iekrita kupenā. Bet sniegs aizvien vēl snieg un snieg. Drīz pāri meitenei sasniga vesels sniega kalniņš.
Pēkšņi kāds Tijē pasauca vārdā. Viņa pacēla galvu un atvēra acis. Skatās un redz: pie viņas noliecies vecs, vecs vectētiņš ar garu, sirmu bārdu.
- Saki, Tijē, - kālab tu atnāci šurp tik lielā salā?
- Māmiņa mani atsūtīja. Lika salasīt sārtās zemenītes, - meitene atbildēja vārgi kustinādama lūpas.
- Vai tad viņa nezina, ka ziemā zemenīte neaug? Nu, nekas. Nebēdājies, es tev palīdzēšu. Nāc man līdzi!
Tijē piecēlās. Viņai tik silti un priecīgi ap sirdi palika.
Vectētiņš soļo pa sniegu lieliem, viegliem soļiem. Tijē teciņiem vien pakaļ. Un - tavu brīnumu! - nesen viņa brida pa sniegu, līdz jostas vietai krizdama kupenās, bet nu priekšā klājas ciets un gluds ceļš.
- Skaties tur, pļaviņā, ir ienākušās zemenītes, - vectētiņš saka. - Salasi, cik vajadzīgs, un ej uz mājām.
Tijē palūkojas un savām acīm netic: Sniegā viz lielas, sārtas zemenītes. Visa pļaviņa kā nosēta ar ogām.
- Ai, zemenītes! - Tijē iesaucās.
Tad paskatās: vectētiņš pazudis kā nebijis, tikai priedes stāv visapkārt ciešā lokā.
"Redzams, tas nebija cilvēks, bet gars - mūsu kalnu valdnieks", Tijē nodomāja. "Tad, re, kas mani izglāba!"
- Paldies tev, vectētiņ! - viņa iesaucās un zemu, zemu palocījās.
Tijē pielasīja pilnu groziņu zemenīšu un aizskrēja mājās.
- Kā? Tu atradi zemenes? - pamāte izbrīnījās.
Viņa bija domājusi, ka ienīstās pameitas vairs nav starp dzīvajiem. Nepatikā pašķobījusi muti, pamāte atdeva groziņu ar zemenītēm savai īstajai meitai.
Hana priecīga apsēdās pie paša pavarda un saujām bāza zemenītes mutē.
- Ai, cik garšīgas! Saldākas par medu!
- Dod man arī nogaršot! - pamāte pieprasīja. Tās abas ēda, bet pameitai ne odziņas neatvēlēja.
Tijē aiz noguruma turpat pie pavarda iesnaudās. Tikai ilgi neiznāca atpūsties. Jūt, kāds viņu purina aiz pleca.
- Tijē, Tijē! - kliedz pamāte pie pašas auss. - Vai dzirdi Hana vairs negrib sārtās zemenes, viņa grib zilas! Ej žigli uz kalniem un salasi zilas zemenītes!
- Bet māmiņ, ir jau vakars! Un zilu zemenīšu nemaz nav pasaulē. Nedzen mani kalnos, māmiņ!
- Kā tev nav kauna?! Tu esi vecākā, tev jārūpējas par savu jaunāko māsiņu. Ja atradi sarkanas zemenes, atradīsi arī zilas.
Pamāte cietsirdīgi izgrūda pameitu ārā ziemas salā un ar troksni aizcirta durvis.
Tijē brida kalnos. Tur bija saputināta vēl biezāka sniega kārta. Tijē sper vienu soli - līdz ceļiem iegrimst, sper otru - līdz jostas vietai. Un asaras birst kā pupas. Vai tikai tas nebija sapnis, kad viņa šeit lasīja sārtās zemenītes?
Mežā drīz satumsa pavisam. Kaut kur iegaudojās vilki. Tijē apķērās ap koku un piespiedās pie stumbra.
- Tijē! - pēkšņi kāds klusā balsī viņu pasauca. Un, kur gadījies, kur ne - priekšā nostājas pazīstamais vectētiņš ar sirmo bārdu. It kā tumšais koks būtu atdzīvojies.
- Nu, Tijē, vai tavai māmiņai garšoja sarkanās zemenītes? - vectētiņš viņai mīļi vaicāja.
Tijē sāka tecēt asaras kā divi strautiņi.
- Māmiņa mani atkal atsūtīja uz mežu. Pieteica atnest zilas zemenītes. Ja neatnesīšu zilas, nelaidīs mani iekšā.
Vectētiņa acis savādi iedzalksītjās:
- Tevi žēlodams, es aizsūtīju tavai pamātei sarkanas zemenītes, bet re, ko šī ļaundare atkal sagudrojusi! Nu gan es viņu kārtīgi pārmācīšu! Nāc man līdzi!
Vectētiņš devās uz priekšu, likdams platus soļus. Iet, tikpat kā pa gaisu lidodams. Meitene viņam knapi tiek līdzi.
- Tijē, skaties, tur ir zilās zemenītes!
Tās visapkārt sniegā spīguļoja kā zilas uguntiņas. Kur acis met, pretī raugās lielas, skaistas, zilas zemenītes.
Tijē nedroši noplūca vienu ogu. Pat groziņā tā spīguļoja ar zilu mirdzumu.
Tijē pielasīja pilnu groziņu zilo ogu un skrēja mājup. Kalni paši pašķīra viņai ceļu un vienā mirklī tie jau palika tālu aiz muguras, bet priekšā kā no zemes izauga dzimtās mājas.
Tijē pieklaudzināja pie durvīm.
- Atver māmiņ! Es atradu zilās zemenītes!
- Tu atradi zilās zemenītes? - pamāte aiz brīnumiem novaidējās - Tas nu gan nevar būt tiesa!
Viņa jau bija nospriedusi, ka pameitu apēduši vilki. Tijē ne tikai pārnākusi sveika un vesela, bet arī vēl zemenītes atnesusi, kādu nav nekur citur pasaulē. Pamāte negribīgi attaisīja durvis un savām acīm neticēja.
- Zilās zemenītes!
Hana izrāva māsai no rokām groziņu un ātri sāka ēst ogas.
- Ai, cik gardas! Mēli var norīt! Zilās zemenītes daudz garšīgākas par sarkanajām! Pagaršo arī tu, māt!
Tijē mēģināja māsu un pamāti brīdināt, sacīdama:
- Māmiņ, māsiņ! Šīs ogas ir pālieku skaistas. Mirdz tikpat kā uguntiņas. Labāk neēdiet...
Taču Hana ļauni iesaucās:
- Pati laikam mežā saēdusies līdz kaklam, bet vēl nav gana. Kazi, grib lai visas ogas tiek tev vienai! Atradusi muļķes!
Un tik runā vienā laidā līdz viņas runa pārvēršas riešanā. Tijē skatās un redz: pamātei un Hanai jau izaugušas spicas ausis un garas astes. Tad abas pārvērtās par rudām lapsām un riedamas aizskrēja kalnos.
Tijē palika viena. Pēc kāda laika viņa izgāja pie vīra un dzīvoja laimīgi. Piedzima bērni. Viņi bieži lasīja mežā gatavās, sārtās zemeņu ogas, tomēr ziemā neviens vairs sniegā zemenītes netika atradis - ne sarkanās, ne zilās.

"Brīnumi notiek tur, kur tiem tic, un, jo vairāk tic, jo biežāk tie notiek."

(D.Didro)

Kā mazu brīnumu dāvinam Jums sārtās "Zemenītes sniegā"! 

Lai labi garšo! :)

Priecīgus, gaišus un saticīgus svētkus
un brīnumiem bagātu Jauno 2014. gadu! :)
Agū&Kriš

P.S. šeit viens no iespējamiem variantiem kā baudīt dāvaniņu: http://lindasvirtuve.lv/2011/11/26/klasiskas-rauga-pankukas/ - ar gardām, jo gardām pankūkām! :)